Saldējums

Saldējuma kiosks atradās netālu no autoostas. Bija laiki, kad saldējumu nevarēja nopirkt visos veikalos. Katrā rajona pilsētā bija viens saldējuma kiosks, citās varbūt divi. Dienās kad tirgoja saldējumu pie kioska izveidojās rinda. Saldējums parasti bija „sveramais”, pārdevēja no  lielas iepakojuma kastes, ar metāla lāpstiņu saldējuma pikuci iepildīja papīra glāzē, iesprauda kociņu un lieta darīta. Dažreiz bija saldējums Pols šokolādes glazūrā,  jau uz kociņa, tad rinda virzījās ātri, pārdevējai nebija jāņemās ar saldējuma iepildīšanu papīra glāzē un kociņa iespraušanu.

Kādā jaukā un siltā pavasara dienā Valtiņš slaistījās gar autoostu, gaidīdams autobusu. Tajā pašā dienā, tajā pašā virzienā brauca kinomehāniķis Trulis. Valtiņš tad mācījās vidusskolā laikam 10. vai 11.klasē. Trulis savukārt bija solīds kungs, vienmēr uzvalkā, gludi noskuvies, iesirmie mati kārtīgi saķemmēti. Šajā jaukajā un siltajā dienā satikās Trulis un Valtiņš. Nezinātājam no malas varētu likties, ka tie ir tēvs un dēls.

-Sveiks Valtiņ! - uzsauca Trulis

-Sveiks! - atbildēja Valtiņš

- Aizejam nopirkt saldējumu, silta dienā līdz autobusam tāpat nav ko darīt, apēdīsim pa saldējumam. - ierosināja Trulis

Aizgāja līdz kioskam, rinda neliela kādi  7-8 cilvēki un pārsvarā sievietes tā ap 40.  Ātri izstāvēja rindu un nopirka saldējumu.  Valtiņš jau grasījās iet prom, kad Trulis pēkšņi pieliecās pie kioska lodziņa un iesaucās:

-  Vaiiiii pārdevēj cik jums skaisti pupi!

Valtiņš apjucis stāvēja pie saldējuma pircēju rindas,Trulis pienāca klāt un noteica:

-  Valtiņ, šito pārdevēju derēja izpist pupu starpā!

Rindā stāvošās sievietes noelsās nu ir gan tēvs ar dēlu. Valtiņš un Trulis devās uz autobusu. Saldējums bija garšīgs, diena saulaina un silta.