Kā manam draugam gāja aklajā randiņā.
Viss
sākās kā jau parasti ar saraksti kaut kādā iepazīšanas portālā. Otrā pusē
interesanta meitene, bet bez bildes. Notiek jauka virtuāla sarakste, uz
ierosinājumu apmainīties ar bildēm vienmēr kaut kādas atrunas. Sarakstē rodas
iespaids, ka meitene jauka un visādā ziņā patīkama, bet foto nezin kāpēc nesūta.
Tiek sarunāts randiņš pie Lielā Kristapa. Vieta atpazīstama pašā centrā, bet
tajā pašā laikā pietiekami nomaļa, ideāla vieta kur tikties un mierīgi doties
pastaigā gar Daugavas krastu. Lielais Kristaps stikla skapī, akmens trepes līdz
pašai Daugavai.
Mārcis
ierodas laicīgi, gaida savu virtuālo sarunu biedreni. Nedaudz garlaikojas,
apskata Lielo Kristapu, nokāpj pa trepēm
pie Daugavas, skatās viļņos, kas skalojas pret zemākajiem pakāpieniem, līdz
pēķšņi dzird, kaut kur no augšas dobju balsi:
-Mārci
tu?!
Skats
uz augšu un tur stāv viena tāda supersmaga fida ((c) Līvi). Pirmā doma, kas
iešaujas Mārcim galvā- jābēg, bet uz kurieni vienīgais atkāpšanās ceļš ielekt
Daugavā. Mārcis nokārtu galvu kāpj pa trepēm uz augšu un padodas ļaunajam
liktenim, piedāvā aiziet uz kādu no tuvējām kafejnīcām pasēdēt un parunāties. Iet
nedaudz galvu nodūris, skatās kaut kur pa malām un cer ka netrāpīsies neviens
paziņa ceļā. Kafejnīcā visu laiku domā kā ātrāk pārtraukt šo randiņu un tik
prom no smagās fidas.
Pasēdēja,
parunāja, atvadījās- Mārcis solīja, ka uzrakstīs e-pastu un sarunās nākošo
tikšanos, kaut gan labi zināja, ka neko nerakstīs. Pārradies mājās pirmā lieta,
ko izdarīja bija izdzēsa profilu no portāla un apsolīja pats sev vairs nekad
neiet uz i-neta randiņiem.
Padoms
visiem kuri iet uz aklajiem randiņiem- randiņš jāsarunā tādā vietā no kuras var
viegli notīties!
